Valters blogo

Koļa no paša rīt jau atkal iet ielās meklēt sev pārtiku, lai šo dienu aizvadītu bez vēdera sāpēm un valodu murgoņu ielās. Koļam šodien ir dzimšanas diena, 31 gads šajā cilvēku pazudušajā pilsētā, bet dzīve viņam turpinās. Par pēdējiem latiem Koļa sev uz dzimšanas dienu nopircis mazo šņabja blašķīt, rupjmaizi un sālītu siļķi. Ja vien kāds viņam pateiktu “Apsveicu”.Pienāca jau vakars, koļa sēž uz ielas, dzer. Jauniešu bari iet garām, pasmejās par viņu, un dodas tālāk, bet vai viņš nejūt šos smieklus daudz dziļāk, šie smiekli saēd viņa sirdi, drīz tā vairs nebūs un koļa pazudīs līdzi viņai. Varbūt viņam debesīs būtu vieglāka dzīve par šo, kur jauniešu smiekli dzēš sirdi, kur alkahols dzēš prātu, kur “biezie” dzēš personības. Pie Koļas pienāk viens draugs no patversmes, un saka: “Apsveicu tevi Koļiņ, atnāc pie mums uz patversmi, pasvinēsim.”, bet koļa atteica vilinošajam piedāvājumam, viņam nevajag nodzertu dzīvi, kur nav atmiņu, bet melnu kadru, viņam vajag krāsainus skatus un sirdi mulsinošus stāstus. Turpinājums sekos…