Valters blogo

Nākošajā rītā pēc dzimšanas dienas Koļa devās uz centru pastaigāties, pavērot Rīgu no tūrista viedokļa, tikai maza niansīte viņu atšķir no tūristu plūsmas, pirmkārt, viņam nav naudas un otrkārt, viņš zin tikai latviešu un krievu valodas. Bet pavērot Rīgu neviens viņam neliedza.Tā nu Koļa no jauna apskatīja lielo autoostu, Origo, Stockmann, Plazu. Viņa ceļš turpinājās uz Vecrīgu, skaisto un savdabīgo pilsētas daļu kurā mīlnieki ir noķerami uz katra stūra, viņš nonāca pie Galerijas Centrs iegāja iekšā un nopirka maizes kukuli ko pagrauzt ejot uz mājām, jo vēders sāka manīt, ka gribās ēst. Tā nu koļa devās pa Rīgas plašajām ielām uz savām mājām, paceļam satiekot savus draugos, novērojot “biezās” mašīnas traucoties gar viņu.
Pagāja pāris stundas un pulkstens jau sita 21:00, koļa oktobra vakarā brauca ar troļuku uz mežaparku, vērot kā lapas lidinās pa tumši zilajām debesīm. Vērojot lapas Koļa iegrima savā bērnībā kur bija laime un saule, kur bija mamma un ģimene, kur bija ēdiens un pajumte virs galvas, kur bija saule sirdī. Viņam tagad viss ir zudis, bet palikusi ir vēl viena lieta, saule sirdī, to viņš sevī tur kā acuraugu, lai nekad nepazūd un nenodziest, jo ja pazūd saule, pazūd Koļa. Turpinājums sekos…